Māksla pāri visam


Mākslinieks ir cilvēks, kas rada mākslu, bet to, kas ir māksla var noteikt tikai subjekts, t.i. vērotājs. Atkarībā no subjekta uzskatiem mākslu var uzskatīt gan par pilnīgi nevajadzīgu nodarbi, gan cilvēka un visas sabiedrības augstāko izpausmi. Lai radītu mākslu ir vajadzīgs radošums, taču pat visradošākais mākslinieks būs saskāries ar situāciju, kad viņa darbi netiek novēroti, netiek saprasti. Daudzu mākslinieku darbi ir tikuši atzīti tikai pēc viņu nāves, bet viņi paši ir nomiruši trūkumā. Tas liecina, ka par mākslinieku nevar spriest pēc viņa cepures un atzinības trūkums nenozīmē, ka viņš ir slikts mākslinieks. Lai arī daudzi mākslinieki uzskata, ka viņu darbi ir īpaši, unikāli, tomēr pēc noteikta laika posma izrādās, ka viņi ir pieskaitāmi konkrētam mākslas žanram.

Varam daļēji secināt, ka mākslinieka darbi nav atdalāmi no laika posma, kad tie ir radīti. Protams, vienmēr ir individi – radošas personības, kas iziet ārpus sava laika rāmjiem (zeitgeist) un rada darbus, kas var iezīmēt jauna posma sākumu vai vienkārši neietilpst konkrētajā laikmetā. Ja viņi spētu pārvietoties laikā, tad varētu pārnest sevi citur un strādāt daudz veiksmīgāk, taču tas nav iespējams.

Kas ir māksla ?

Tradicionāli termins “māksla” tiek lietots, lai apzīmētu cilvēka radošuma izpausmes, kas uztveramas ar vienu vai vairākām maņām. Varam runāt par mākslu mūzikā, glezniecībā, fotogrāfijā, teātrī, dejošanā, literaturā, tēlniecībā, grafikā u.c. jomās. Plašākā skatījumā par mākslu varam runāt, aplūkojot cilvēka prasmju izpausmi augstā līmenī vai īpašā veidā.

Mākslas uzdevumi

Mākslas uzdevums ir pacelt cilvēku nedaudz virs zemes, iedvesmot, padarīt labāku. Politikā māksla biež ir saistīta ar nacionālismu, nošķirot savējos no svešiem, liekot lepoties ar savu esību. Šādiem mērķiem parasti noder lieli – monumentāli darbi – skulptūras, pieminekļi, ēkas, baznīcas, arhitektūras ansambļi u.t.t. Latvijas  otrās republikas apstākļos mākslai parasti tiek atvēlēti ļoti maz līdzekļi, kas skaidrojams ar politiķu tuvredzību vai nevēlēsanos veicināt iedzīvotāju apvienošanos kopīgiem ideāliem.

Paralēli jāatzīst, ka modernisma un postmodernisma laikmets raisa tendences, kad par mākslu tiek uzskatīts gandrīz jebkas, t.sk. performances, kas satracina cilvēkus un liek viņiem riebumā novērsties. Ja iepriekšējos gadsimtos par šādām izpausmēm mākslinieks tiktu nolinčots vai sadedzināts uz sārta, tad mūsdienās var iegūt gada mākslinieka titulu. Iemesli šādām performancēm ir vēlme par katru cenu tikt pamanītam, ar saukli – arī slikta reklāma ir reklāma. Tas raisa diskusijas, vienmēr uzrodas kāds dīvainis – mākslas kritiķis, kam šādas izpausmes patīk un rezultāts tiek sasniegts. Ilgtermiņā tas noved pie tā, ka cilvēki sāk uzskatīt, ka māksla ir s*ds uz kociņa un ar to var nodarboties jebkurš.

Paralēli turīgi cilvēki izmanto mākslu, lai ieguldītu savus brīvos līdzekļus, jo pēdējo 50 gadu laikā vērojama tendence, kad dārgi mākslas darbi kļūst aizvien dārgāki. Paredzams, ka šī tendence turpināsies arī nākotnē, jo miljonāru un miljardieru skaits pasaulē turpina aizvien pieaugt.