 |
|||
|
|
|
|
|
|||
|
|
|
|
ENG | |
|
||
|
|
|
|
| |
|
| |
|
| |
|
Jau 51 gadu Latvijā notiks Mākslas dienas. Šoreiz par
mākslas dienu moto kļuvis Imanta Ziedoņa dzejolis par mums – domātājiem, darītājiem,
rakstītājiem, kritizētājiem, romantiķiem, pragmatiķiem u.c. – dažreiz par daudz
sevī noslēgtiem un norobežotiem. | |
|
Es tieši uz ielas eju tev klāt,
Es gribu ar tevi parunāt, Es gribu tev paskatīties acīs. Es zinu, ka sacīs, Ka tā nav pieņemts. Lai teic, lai saka! Ak, šī pieklājības spīdošā laka, Kas cilvēkus ilgi vēl norobežos, Kas cilvēkus pārvērš galantos ežos! Vai drīkst tā uz ielas pieiet un teikt: - Tu esi skaists, bet tu esi blēdis! – Vai cilvēks var cilvēkam pieiet klāt Un atzīties: - Šodien es neesmu ēdis. – Un ko sacīs ļaudis un paša sirds, Ja viņš pie svešiem cilvēkiem aizies Un pieklauvēs: - Vai tu vari man Iedot gabalu maizes? – Ko sacīs ļaudis? Vai projām trieks Un teiks, ka nav nekāda došana? Un ko sacīs paša sirds par sevi? Ka tā ir ubagošana? Kāpēc tu domā, Ka vārdi, teikti uz ielas, Nav patiesi un nav īsteni? Un kāpēc tu gaidi, lai atnāk kāds trešais Un mūs drauga dzīvoklī iepazīstina? Es iešu uz ielas katram klāt, Kurā cilvēka dvēseles gaismu redz, Un teikšu: - Es arī ilgi biju Ļaužu norobežotības aizturēts. Es arī ļoti ilgi biju Starp tuviniekiem ieslēgts, Pie desmit tuviem draugiem un paziņām, Kā pie desmit stabiņiem pieslēgts. – Bet tagad tieši uz ielas iešu tev klāt: - Kā tu dzīvo, un kā tu cīnies? Es gribu ar tevi parunāt. – Par ko tu brīnies? Imants Ziedonis [1965] | |
|
|
|
|
||
| |||
| |||
| |||
| |||
| |||
| |||
|
|
