Par neizņemtajiem darbiem

Māksliniekus, kuri nav izņēmuši savu/-us darbu/-us no Rudens 2009 izstādes „Laimīgās mākslas muzejs” lūdzam turpmāk par to interesēties un vērsties izstādes norises vietā, Ziedleju ielā 1 darbadienās no 14.00 līdz 19.00, iepriekš (noteikti) piezvanot izstāžu zāles producentam Dagam Vidulejam (mob.tel. 2959885) vai Gaļinai Maksimovai (mob.tel. 29177748).

Gadījumā, ja Jūs vienojaties par mākslas darbu turpmāku atstāšanu „Laimīgās mākslas muzejā” Ziedleju ielā 1, LMS aicina atrunāt noteikumus un noslēgt līgumu ar SIA „Pinakotēka”.

Latvijas Mākslinieku savienība neuzņemas atbildību par darbu glabāšanu un izsniegšanu pēc 2009.gada 15.decembra !

„Laimīgās mākslas muzejs”

Rudens 2009

30. oktobris – 28. novembris

Ziedleju iela 1

Atvērts: darba dienās no 14.00 – 19.00
sestdienās, svētdienās un svētku dienās no 12.00 – 17.00
pirmdienās slēgts

Vai 22.autobuss ved uz laimi?

Četru autobusa pieturu attālumā no Rīgas lidostas, kas šajā laikā ir kļuvusi par daudzu latviešu laimes meklējumu sākumpunktu, uz mēnesi tiks atvērts „Laimīgās Mākslas muzejs”. Tā kolekciju veidos dažādos mākslas medijos aktīvi strādājošo Latvijas mākslinieku darbi.

Kas ir laime un kur tā atrodama? Šie mūžīgie jautājumi ir aktuāli arī šodien un vairāk vai mazāk, dziļāk vai seklāk nodarbina katra cilvēka prātu. Atbilde uz šiem jautājumiem lielā mērā nosaka izvēles, no kurām ir atkarīga cilvēka un arī visas sabiedrības dzīve.

Kolekcijas veidotāji cer, ka „Laimīgās Mākslas muzejs” kļūs par vietu, kur gan māksliniekiem, gan izstādes apmeklētājiem būs iespēja kaut daļēji tuvoties šo aktuālo jautājumu atbildēm.

Runa ir par laimi, kas ir balstīta patiesībā un ticībā, laimi, kas ved uz mieru un harmoniju, laimi, kas rodas par spīti ārējai nedrošībai, haosam un negācijām.

Organizatori aicināja piedalīties izstādē dažādos mākslas medijos strādājošus māksliniekus, neatkarīgi no piederības LMS, kā arī mākslas augstskolu studentus. Katrs autors varēja iesniegt vienu vai divus darbus, kas radīti pēdējā gada laikā (vēlams).

Izstādei tika iesniegti 240 darbi (no 178 māksliniekiem). Iesniegtie darbi tika žūrēti (žūrijas komisiju veidoja LMS valdes locekļi: Nele Zirnīte, Guna Millersone, Lilija Dinere, Romualds Geikins-Geimans, Igors Dobičins, Normunds Pucis un Mārtiņš Heimrāts). Izstādei tika pieņemti 188 darbi (no 142 māksliniekiem). Izstādīto darbu sarakstu, lūdzu, skatīt: http://www.msav.lv/index.php?id=897

Mūs atbalsta:

Vērojot, kā Latvijas sabiedrības vairums šobrīd (2009.gada 30.oktobrī – 28. novembrī) līdz mielēm izbauda melnās strīpas eksistenciālās šausmas – drīz nebūs darba, nebūs, ko ēst, arī iekrājumi, pēdējo gadu vadošajam dzīves stilam ļaujoties, gādāti minimāli, nāksies emigrēt – kalendārā rudens mākslas skate šoreiz inscenēta kā Laimīgās mākslas muzejs.

Zināms, provokācija, lasot izstādes nosaukumu bez ierastajiem burtiem „k”, „e”, „t”, kas laikmetīgo pārvērš laimīgajā, ir apzināta. Tomēr, kuram te ir laiks un enerģija nodoties ironijai vai argumentētai institūciju politikas kritikai? Depresīvai, ievelkošai, ar naudas smārdu aplīpošai? Izstādes ideja, ticiet/neticiet, ir sirdsšķīsta: kā mirāža pa ceļam uz lidostu jūsu acu priekšā iznirst pārsimts ainu, kas varbūt apelē jūsu nacionālās vājības.

Atšķirībā no truli komunicējošā suvenīru klāsta kioskos, arhetipiskajiem kultūras vizuālajiem kodiem, kuri zemapziņas līmenī diktē mums tos pieņemt un atkārtot, vai britu psihologu proklamētās laimes formulas (L = P + (5 x E) + (3 x A), kur L apzīmē laimi, P – personības raksturojumu, E – esamību, A – nepieciešamību pēc augstākas kārtības) un citām tamlīdzīgām uztveres opcijām „Laimīgās mākslas muzeja kolekcija” mēģina atklāt iespējami dažādās pieredzēs izdzīvotas vīzijas. Tās vieno vēlme par spīti ārējai nedrošībai, haosam un negācijām radoši pievērsties mūžīgajai laimes meklējumu tēmai, kas mākslā vienlīdz veiksmīgi mēdz tikt risināta ikdienišķi un neparasti, personiski un globāli, racionāli un poētiski.

Būtiski ir apzināties mākslas spēka laukus situācijā, kad dzīves stils attur cilvēkus no mākslas (kas tomēr jau savā būtībā ir tendēta diskutēt ar cilvēku) un tīrs estētiskais baudījums tiek aizstāts ar ko citu – dokumentalitāti, politiku, personības arheoloģiju, mākslas darba robežu pārbaudījumiem, jaunu vides teoriju radīšanu. Laikmetīgā izpausmes formā māksla meklē vārdus/tēlus, lai runātu par aktuālām tēmām atbilstoši mentalitātei un veidam, kā mēs šodien uztveram pasauli. Tomēr vienlaikus tā turpina arī kopēt mitoloģisko matricu, atgādinot klasikas karaoki – mēs atkal un atkal dziedam to pašu, nomainās tikai izpildītājs, stils, auditorija.

Tajā pat laikā ikviens cienījams mākslinieks (“Tādas lietas kā māksla patiešām nav. Ir tikai mākslinieki – vīri un sievas, kuriem ir dāvāts brīnišķais talants atrast pareizo saskaņojumu krāsām un formām,” E. Gombrihs) savos radošajos meklējumos jūtas īpašs, pirmreizīgs, gatavs atklāt savu pasaules, lietu kārtības izpratni, ko itin bieži veido spontānu sajūtu nospiedumi. Bez tam īstu mākslinieku allaž pavada lielas cerības un trauslas šaubas, kā Sv. Augustīnu, sakot: „Kas apturēs cilvēka sirdi, lai tā nekustas un ierauga, kā mūžība nekustoties nosaka nākotni un pagātni, pati nebūdama ne nākotne, ne pagātne? Vai gan mana roka spēj kaut ko tādu?” (Atzīšanās, 11. grāmata, 10)

Laipni lūgti Laimīgās mākslas muzejā!

Aiga Dzalbe

„LAIMĪGĀS MĀKSLAS MUZEJA” TELPAS